Urīnviela ir olbaltumvielu sadalīšanās galaprodukts, kas aknās veidojas no amonjaka un ko izvada nieres. Līmenis asinīs atspoguļo gan to, cik daudz olbaltumvielu tiek sadalīts, gan to, cik labi nieres to izvada. Dažās laboratorijās to norāda kā asins urīnvielas slāpekli, un tā liecina vienlaikus par nieru darbību un olbaltumvielu apriti.
Šim rādītājam vēl nav rezultātu.
Paaugstināta urīnviela visbiežāk pavada dehidratāciju, lielu olbaltumvielu uzņemšanu, asiņošanu kuņģa–zarnu traktā vai samazinātu nieru filtrāciju; pieaugums, kas apsteidz kreatinīnu, parasti norāda uz prerenālu cēloni, piemēram, šķidruma zudumu. Pazeminātu urīnvielu visbiežāk novēro pie ar olbaltumvielām nabadzīga uztura, grūtniecības, pārmērīgas šķidruma uzņemšanas vai nozīmīgas aknu slimības, jo to ražo aknas. Svarīgāks ir izmaiņu virziens, nevis atsevišķs skaitlis, un jebkura noturīga izmaiņa ir pārrunājama ar ārstu.
Ar olbaltumvielām bagātas maltītes, badošanās, šķidruma stāvoklis un nesena kuņģa–zarnu trakta asiņošana rezultātu izmaina jūtami, kas atsevišķi ņemtu urīnvielu padara par mazāk stabilu marķieri nekā kreatinīns. To paaugstina arī atsevišķas zāles, tostarp kortikosteroīdi un diurētiskie līdzekļi. To interpretē līdzās kreatinīnam un eGFR, turklāt liela daļa nozīmes ir to savstarpējai attiecībai, bet cistatīns C pievieno no muskuļu masas neatkarīgu filtrācijas novērtējumu.
Atsauces intervāli ir vispārīgas pieaugušo vērtības un ir atkarīgi no laboratorijas, testa metodes, vecuma un dzimuma. Tie paredzēti orientācijai, nevis diagnozei — apspriediet rezultātus ar savu ārstu.