Hlorīdi ir galvenais negatīvi lādētais jons ārpus šūnām un parasti cieši seko nātrijam. Tie veido daļu no osmolalitātes, ietekmē šķidruma sadalījumu un skābju–bāzu līdzsvaru, jo apmainās ar bikarbonātu. Tos nosaka galvenokārt tādēļ, lai precizētu ainu, ko sniedz pārējie elektrolīti, nevis atsevišķi.
Šim rādītājam vēl nav rezultātu.
Paaugstināti hlorīdi visbiežāk pavada dehidratāciju ar ūdens zudumu un parādās metaboliskas acidozes gadījumā, kad bikarbonāts tiek zaudēts caur zarnu traktu vai nierēm, kā arī pēc liela apjoma fizioloģiskā šķīduma ievadīšanas. Pazemināti hlorīdi visbiežāk seko ilgstošai vemšanai vai kuņģa satura drenāžai, diurētisko līdzekļu lietošanai un hroniskai plaušu slimībai ar oglekļa dioksīda aizturi. Tā kā hlorīdi seko nātrijam, izmaiņas vienā virzienā ar nātriju parasti norāda uz ūdens līdzsvaru, savukārt pretēja virziena izmaiņas norāda uz skābju–bāzu traucējumiem. Interpretācija ir ārsta ziņā, nevis paša skaitļa ziņā.
Ļoti augsts tauku vai olbaltumvielu līmenis asinīs var izkropļot izmērīto koncentrāciju, un bromīdu saturoši preparāti traucē dažas noteikšanas metodes. Rezultātu maina nesenas infūzijas, vemšana vai diurētiskie līdzekļi asins nodošanas dienā. Hlorīdus lasa kopā ar nātriju, kāliju un bikarbonātu, visbiežāk caur anjonu starpību.
Atsauces intervāli ir vispārīgas pieaugušo vērtības un ir atkarīgi no laboratorijas, testa metodes, vecuma un dzimuma. Tie paredzēti orientācijai, nevis diagnozei — apspriediet rezultātus ar savu ārstu.