Tiešais bilirubīns ir tā frakcija, ko aknas jau ir konjugējušas ar glikuronskābi un sagatavojušas izvadīšanai žultī; to nosaka kā daļu, kas reaģē bez pievienota paātrinātāja. Tā kā konjugācija notiek aknu šūnā, bet izvadīšana — pa žults ceļiem, šī frakcija liecina par to vielmaiņas ceļa posmu, kas seko uzņemšanai. Atņemot to no kopējā bilirubīna, iegūst nekonjugēto frakciju, un lielākā daļa interpretācijas svara gulstas uz attiecību starp tām.
Šim rādītājam vēl nav rezultātu.
Paaugstināta tiešā frakcija visbiežāk norāda uz traucētu izvadīšanu: nosprostojumu jebkurā žults ceļu vietā, holestāzi aknu iekšienē vai hepatocelulāru slimību, kas ir pietiekami smaga, lai traucētu žults sekrēciju. Ja kopējais bilirubīns ir paaugstināts, bet tiešā frakcija nav, uzmanība tiek pievērsta eritrocītu sabrukšanai vai iedzimtiem konjugācijas variantiem. Zemas vērtības nav ievērības cienīgas, un atsevišķi tās netiek interpretētas. Pēc jebkura paaugstināta rezultāta seko atkārtota analīze un ārsta novērtējums, nevis tā lasīšana kā diagnoze.
Rādītāju nosaka tieši, nevis aprēķina no kopējā bilirubīna, taču hemolizēti vai gaismai pakļauti paraugi padara to neuzticamu; noteikšanas metodes atšķiras pietiekami, lai dažādu laboratoriju rezultāti ne vienmēr būtu savstarpēji aizvietojami. To lasa kopā ar kopējo bilirubīnu, no kura aprēķina nekonjugēto frakciju, un ar sārmaino fosfatāzi un GGT, kas iezīmē holestāzi, savukārt ALAT un ASAT liecina par hepatocītu bojājumu.
Atsauces intervāli ir vispārīgas pieaugušo vērtības un ir atkarīgi no laboratorijas, testa metodes, vecuma un dzimuma. Tie paredzēti orientācijai, nevis diagnozei — apspriediet rezultātus ar savu ārstu.